KOKAUGI UN PUĶES

KOKAUGI

Plašas ainavas veidošanai

Noderīgi ir ziemcietīgi kokaugi un puķes ar pietiekamu izturību pret kaitēkļiem un slimībām. Tās, galvenokārt,  ir visas mūsu vietējās sugas.

Grupas

Veido vismaz no trim koku un krūmu eksemplāriem. Stādījumu platība var sasniegt pat vairākus simtus kvadrātmetru, bet augu skaits var būt tuvu simtam un vairāk. Tomēr grupas ekoloģisko apstākļu sistēma tikai daļēji atgādina dabiskos meža apstākļus. Tāpēc jāveido no augumā samērīgiem augiem, kas piemēroti augšanai grupās. Grupas ir galvenais pielietojuma veids introducētajiem augiem, kuri ieviesti no citām zemēm. Sākti audzēt mūsu apstākļos un pie mums savvaļā nav sastopami. Grupās apvieno kokaugus, kas harmoniski kontrastē vai cits citu papildina. Pēc vainaga formas, lapojuma un ziedu vai augļu krāsas, kā arī dekoratīvā izskata dažādās gada sezonās.

Alejām, pilsētu un lauku ceļiem

apstādījumos izmanto kokaugus, kas izturīgi pret dūmgāzēm, labi aug ceļmalu pārveidotās augsnēs un atsevišķos gadījumos var izturēt pastiprinātu apgriešanu.

Vēja aizsargstādījumos

piemērotas ātraudzīgas kokaugu sugas, kam smalks zarojums un lapas izveidojas pavasarī agri un ātri, bet rudenī saglabājas iespējami ilgi.

Dzīvžogu audzēšana

Noderīgi ir lēni augoši kokaugi ar smalku zarojumu un labām pumpuru atjaunošanās spējām. Kuri pēc apgriešanas no pumpuriem dod vienāda garuma dzinumus un nav jāapgriež vairāk par divām vai trim reizēm gadā. Dažādā augstumā apgriežamiem dzīvžogiem izvēlas dažādas kokaugu sugas. Krāšņi ziedošu krūmu apgriešana dzīvžogos nav attaisnojama. Šie kokaugi parasti ir spēcīgi augoši un nākamajā gadā pēc apgriešanas maz zied.

Soliterus

jeb atsevišķus kokaugus stāda zālienā, laukumos, uz ēku fona, lai tie netraucēti sasniegtu maksimālos izmērus. Šim nolūkam derīgas saulmīļu sugas ar labu izturību augšanai atsevišķi, krāšņu stumbru un zarojumu, ilgstoši dekoratīvām lapām, ziediem un augļiem. Introducētās kokaugu sugas ar zemāku ziemcietību un zemāku izturību pilnā apgaismojumā, jāaudzē kā soliteri pietiekamā ekoloģiskā aizsegā.

Viršaugu stādījumi

Piemērotas praktiski visas rododendru sugas un citi ēriku dzimtas krūmi. Veidojot tos dabiska sila zemsegā ar sūnu kūdras piedevu. Vai speciāli sagatavotā augsnes substrātā no kūdras, kompostētas virsāja vai sila zemsegas. Stādījumiem piemērots retinātas priežu audzes noēnojums. Stādījumos nedrīkst izvietot kaļķakmeņus un dolomītus, bet noderīgi ir laukakmeņi un granīts.

Augsnes nosegšanai

ēnainās vietās, dārzos, kapsētās, kur zāliens vairs nevar augt, audzē kokaugus ar labu ēncietību un stumbru apsakņošanās spēju.

Akmeņdārzos

Piemēroti neliela auguma un klājeniski kokaugi. Vairums to ir kserofīti, kas nepanes lieka mitruma uzkrāšanos veģetācijas periodā un ziemā. Kā arī paaugstinātu slāpekļa saturu augsnē, kļūstot neizturīgi ziemā. Tie jāstāda minimāli biezā auglīgas augsnes slānī ar labu drenāžu. Siltumprasīgākās sugas jāstāda akmeņdārza saulainākajā un stāvākajā nogāzē.

Pieredzi kokaugu izvietošanā var gūt, pētot labi veidotus un noturīgus apstādījumus un ainavas. Tādējādi attīstot intuīciju, kas ir nepieciešama katram dārzu veidotājam un kopējam.

PUĶES

No visām apstādījumos lietojamām puķu grupām dārzos nozīmīgākās un vairāk audzētās ir ziemcietes. Rozes, sīpolaugi, gumu augi un kā papildinājums ir viengadīgās puķes (tās var katru gadu mainīties). Puķes izmanto galvenokārt dārza dekoratīvajā un dzīvojamā zonā. Puķu stādījumos jāievēro: ziedu krāsa un ziedēšanas laiks, puķu augstums un cera veids, ekoloģiskās prasības un augšanas ilgums vienā vietā.

Puķu stādījumu izvietojums

Atkarīgs no visu pārējo apstādījumu elementu plānojuma. Puķu dobes izvieto tā, lai tās būtu ērti skatāmas. Tas nenozīmē, ka tām jāatrodas cieši pie ceļa vai atpūtas laukuma malā. Dobju izvietojums tieši pretī atpūtas vietai šķietami samazina apstādījumu telpu un rada apstādījumu nepārskatāmību. Nav vēlams ar puķu dobēm ietvert dzīvojamo māju vai ūdens baseinu no visām pusēm. Vislabāk puķu dobes izvietot uz krūmu stādījumu fona.

Puķu dobju lielums

ir atkarīgs no dārza zonu lieluma un kopēju iespējām veltīt laiku puķu apkopšanai. Atkarībā no atrašanās vietas un audzējamo puķu grupas, puķu dobes var būt dažādas formas – regulāras (taisnstūris, aplis) un neregulāras. Viengadīgo puķu, sīpolpuķu un rožu stādījumiem parasti lieto regulāras formas, bet ziemcietēm – neregulāras. Savukārt ziemciešu stādījumiem izšķir divus tipus. Dabiskā stādījuma tipā augiem ļauj augt un attīstīties tāpat kā dabā. Arhitektoniskais stādījuma tips ir cilvēku veidots un kopts. Pie šī tipa pieskaitāms puķu dobju ar noteiktu kopīgu apveidu un stingri fiksētu katras sugas šķirnes augšanas platību.

Puķu augstums

jāievēro, stādot tās no skatītāja dažāda attāluma dobēs. Tālākos stādījumos labāk uztveramas lielākas puķes, bet priekšplānā – zemas, klājeniskas un vidēji augstas, kupli cerojošas puķes.

Visbiežāk puķes stādījumos sakārto pēc kāpinājuma principa. Dobes priekšplānā izvietojot vidēji augstās un aizmugurē augstās puķes. Vienā dobē nav vēlama pārāk liela augstumu starpība. Izņemot gadījumus, kad zemās puķes visā dobē tiek izmantotas kā fons vidēji augstām un augstām puķēm. Zemākās puķes dobē stāda lielākos laukumos, bet augstākās – mazākos. Ziedēšanas laikā puķes nedrīkst aizsegt cita citu. Pārējā veģetācijas periodā zemākās puķes, ja tām nav dekoratīva lapojuma, var būt arī attālākā dobes daļā.

Atkārtotais jeb ritmiskais puķu sakārtojums

Vienas puķes suga vai šķirne dobē var atrasties vienā vietā vai arī atkārtoti vairākās vietās. Atkārtotais jeb ritmiskais puķu sakārtojums attaisnojas garās, izstieptās puķu dobēs. Ritmu dobēs var pasvītrot ar krāsas, auguma vai īpatnēja lapojuma īpašībām. Ritmiskā sakārtojumā dobe kļūst interesantāka, dinamiskāka. Sakārtojot puķes dobē, vēlams tās izvēlēties ar nolūku, lai pakāpeniski kāda no puķēm ziedētu visu veģetācijas periodu. Sevišķi piemērotas šāda sakārtojuma dobēm ir ziemcietes, citos gadījumos to panāk ar puķu stādījumu maiņu.

Krāsa

ir viena no iespaidīgākajām puķu dekoratīvajām īpašībām, tādēļ krāsu salikums ir visai nozīmīgs faktors puķu grupēšanā. Parasti puķes grupē pēc kontrastējošā krāsu salikuma. Var būt arī citi puķu sakārtošanas principi, kad, piemēram, viena krāsa pāriet otrā ar starptoņu palīdzību. Puķu dobe var būt monohroma, kurā visu veģetācijas periodu ir tikai vienas krāsas ziedi vai izteikts lapojums. Šādas dobes veidojas, stādot vienas šķirnes viengadīgas puķes, vai rozes, bet no ziemcietēm izveidot monohromu puķu dobi ir daudz grūtāk.

Domājot par krāsu salikumu puķu dobē, jāņem vērā arī fons, uz kura eksponēsies ziedošās puķes. Visbiežāk par fonu puķēm ir zaļa krāsa – zāliens vai krūmu grupa. Daļa krāsu baltā, gaiši dzeltenā, oranžā, koši sarkanā un gaiši zilā – uz zaļā fona šķiet košākas. Violetā, tumši sarkanā uz zaļā fona šķietami zaudē savu krāsas intensitāti.

Puķes ar dekoratīvo lapojumu

vienmēr cenšas stādīt dobju priekšplānā, ja atļauj to augstums, vai pat atsevišķos gadījumos arī kā soliterus.

Akmeņdārzi – akmensdārzi

Īpašs zemo ziemciešu stādīšanas veids ir akmeņdārzi. Šādos stādījumos bez ziemcietēm izmanto akmeņus. Atsevišķos gadījumos zemo ziemciešu stādījumos izvieto atsevišķus interesantus akmeņus un tas ir akmeņu dekoratīvais pielietojums. Vienā akmeņdārzā izmanto tikai viena tipa akmeņus dolomītus vai laukakmeņus. Akmeņi var būt regulāri vai neregulāri un atrasties līdzenā vietā vai nogāzē. Neattaisnojas mākslīgi uzbērti uzkalni dārzā, kas rada samākslotu iespaidu. Tā kā vairums augu, kurus izmanto akmeņdārziem, ir saulmīļi izvēlas saulainu vietu. Starp zemajām ziemcietēm ātri izplatās un savairojas nezāles. Tādēļ tos ierīko tikai tad, ja var tiem nodrošināt regulāru un rūpīgu kopšanu.